Rakstnieces Marinas Kosteņeckas grāmata "Луна холодного лица" (Saltās sejas mēness) izdota jaunā, papildinātā un greznā izdevumā kā veltījums grāmatas lappušu varoņu piemiņai un piemineklis tautai, kura uz šīs planētas praktiski vairs neeksistē.
"Луна холодного лица" ir Marinas Kosteņeckas pirmā grāmata, kas tapusi pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem pēc jaunās rakstnieces atgriešanās no Čukotkas, kur viņa strādāja par skolotāju un dzīvoja tundrā kopā ar klejojošajiemziemeļbriežu ganiem. Grāmatas atkārtoto izdevumu rakstniece veltījusi sava drauga, čukču ziemeļbriežu audzētāja Jurija Kuvļuka gaišai piemiņai. Šis izdevums ir dāvana čukču tautai un neliels ieguldījums tās kultūras un atmiņu saglabāšanā.
Izdevums "Луна холодного лица" ir aktuāls arī šodien, jo atgādina par nelielām tautām, kuru kultūra, valoda un tradīcijas ir uz izzušanas robežas. Grāmata ir unikāla, vēsturiski nozīmīga ar bagātīgo skarbās ziemeļu dabas un klejotāju tautas dzīvesveida aprakstu un foto materiālu. Čukču tradīcijas iepazīstamas vairs tikai muzejos, ziemeļu mazo tautu kultūras svētkos, pateicoties etnogrāfiskajiem ansambļiem un to stilizētajiem tērpiem. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā gandrīz pilnībā iznīcināts gadsimtiem ilgais čukču tradicionālais dzīvesveids – ziemeļbriežu audzēšana un jūras dzīvnieku ieguve. Čukotkas daba un ekoloģija cieš nesaudzīgu dabas resursu ieguves metožu dēļ. Tomēr visbriesmīgākais zaudējums jebkurai tautai ir valodas izzušana. Diemžēl šodien čukču ģimenēs dzimtā valoda vairs netiek lietota. Gadu desmitiem tā tika mērķtiecīgi izskausta, aizstājot to ar krievu valodu. Labākajā gadījumā bērni ar dzimto čukču valodu tagad iepazīstas tikai skolā.
Marina Kosteņecka atceras Čukotkā pavadīto laiku: “Lai nodibinātu kontaktu ar saviem skolēniem, jau no pirmās dienas sāku apgūt čukču valodu un klejotāju ikdienas prasmes. Jau drīz mani pārņēma vissirsnīgākā cieņa pret šo drosmīgo un cēlo tautu, kas dzīvo saskaņā ar savu goda kodeksu, kas veidojies gadsimtiem ilgi dzīvojot ekstremālos izdzīvošanas apstākļos. Čukču dzīvesziņa nav saprotama Rietumu civilizācijas pašapmierinātajam iedzīvotājam, kurš sevi attiecībā pret mazajām ziemeļu tautām iztēlojas kā augstākas rases pārstāvi. Tā arī radušās visas pliekanās anekdotes par čukčiem...”
Čukču tautas vēstures stāsts un liktenis liek domāt un vilkt paralēles ar šodienas aktualitātēm un karu Ukrainā. Rakstniece emocionāli runā par notikumiem sava tēva dzimtenē: “Tagad Ukrainā notiek šausmīgs karš, ko Krievija dēvē par speciālooperāciju neatkarīgas kaimiņu valsts un ukraiņu valodas iznīcināšanai. Diktators Putins uzskata Ukrainu par dumpīguvarenās Krievijas provinci, tāpēc ģimenēs ukraiņu valoda ir jāaizstāj ar krievu valodu, kā tas notika ar čukču un citām Krievijas impērijas apskāvienos nožņaugto mazo tautu valodām. Krievijai nebūs iespējams atgriezt Ukrainu savasimpērijas sastāvā. Ukraiņu valoda ir un uz visiem laikiem paliks vienīgā valsts valoda Ukrainā.”
Izdevums izdots greznā iesējumā nelielā tirāžā, grāmatas tiek dāvinātas Čukotkas muzejiem, bibliotēkām, mācību iestādēm, čukču tautas tradīciju un valodas pētniekiem, etnogrāfiem un entuziastiem. Izdevēja – Marina Kosteņecka, grāmatas dizainu veidojusi māksliniece Anna Aizsilniece, izdošanu atbalstījis SIA Arctic Paper Baltic States. Interesenti Latvijā grāmatu varēs iegādāties Latvijas Nacionālās bibliotēkas veikalā Draugu telpā.
